Latvijas skolu jaunatnes dziesmu un deju svētki
Nāc gavilēt! Nāc gavilēt!
Nāc gavilēt!
LVEN
SvētkiAktuāliDalībniekiRīkotājiBildesAtbalstītāji
Trešdiena, 05.augusts
Gaviļnieki: Osvalds Arvils

Vai Tu jau sazinājies ar saviem jaunajiem draugiem?
Jā, jau aizsūtīju e-pastu/vēstuli (57%)
Jā, sazvanījāmies (21%)
Jā, nosūtīju kopīgās svētku bildes (22%)
Gaidām nākamos!
3299221
Karstākās ziņas Suvenīri Medijiem Biežāk uzdotie jautājumi

 

Deju loks apkārt Rīgai

Baiba Šteina,
žūrijas locekle, TDA "Zelta Sietiņš" vadītāja

89 deju kolektīvi no 45 Rīgas rajona skolām, pirmskolas izglītības iestādēm, kultūras namiem... 24 no tiem novērtēti ar vairāk kā 40 punktiem, iegūts arī viens no augstākajiem rezultātiem republikā - 49 punkti, ar kuriem var lepoties Siguldas 10. - 12. klašu kolektīvs "Vizbulītes". Tāda gan ir tikai sausā statistika par IX Latvijas Skolu jaunatnes Dziesmu un deju svētku Deju lielkoncerta "Ritums" kolektīvu skates norisi 5. un 6. aprīlī Mālpils kultūras namā.

Savās izjūtās un secinājumos par šo skati dalās žūrijas komisijas locekle, VJIC vecākā referente dejas mākslas jautājumos, Deju svētku rīcības komitejas locekle un programmas "Spēlēju, dancoju" projekta vadītāja Ilze Mažāne. Viņa jau 25 gadus ir arī Rīgas rajona pieaugušo kolektīvu virsvadītāja, tāpēc situāciju rajonā var raksturot ar laika perspektīvu. Pati Ilze deju gaitas sākusi Cēsu 1. vidusskolā, kad viņai bijuši 14 gadi un deju skolotājs Elmārs Pūcītis (slavenā aktiera Ulda Pūcīša brālis) dibinājis deju kolektīvu. Kaut arī iepriekš Ilze ar deju nebija nodarbojusies, viņa izturēja konkursu, laikam jau tāpēc, ka ejot pa apli un lecot palēcienu, viņai ir bijusi tikai viena doma: "Ilze, tev jānostiepj pirkstgali!" Deju gaitas turpinājās Cēsu TDA "Raitais solis", Rīgā "Vektorā ", tur tika nodejoti astoņi gadi un jau tad vadītājs Uldis Šteins esot viņā saskatījis pedagoga dotumus. Desmit gadus Ilze Mažāne strādāja par deju metodiķi Latvijas arodbiedrības mākslinieciskās pašdarbības namā, līdzīgu darbu veic arī tagad VJIC, gatavojot metodiskos materiālus un rīkojot skates.

Deju skolotāju gaitas Ilze uzsāka 1975. gadā Izglītības darbinieku namā, kad pirmās nodarbības jaunajai skolotājai beigušās ar asarām, jo: "...viņi skatās manī ar baltām acīm un neko nevar izdarīt. Man liekas - polka, palēciens, rokas sānos, tas taču visiem saprotams... (..) Pamazām jau iemācījos arī pati, bet kopš tā laika es ar bērniem neesmu strādājusi, jo sapratu, ka te vajag īpašu piegājienu, īpašu izjūtu. Man labāk ar tīņiem, ar pieaugušajiem." Par šī gada skati Ilze saka: "Pedagogi bērnu kolektīviem ir apmēram tie paši, kas pieaugušajiem. Viņi visi ir pieredzes bagāti, profesionāli sagatavoti. Kolektīvu ir ļoti daudz, turklāt organizatoriski tas ir sarežģīti. Protams, ir izcili, spoži kolektīvi, varbūt arī kāds švakāks, bet vidējā atzīme ir nedaudz virs vidējās republikā. Par šo skati runājot, man liekas, ka daudzi kolektīvi "pārdega", t.i. repertuārs jau bija apgūts uz pagājušā gada modelēšanas koncertu, tad viņi ļoti saņēmās un labi nodejoja, bet tagad viņiem iestājās tāds "klikšķis", nebija vairs tās pirmizjūtas. Arī virsvadītāji paļāvās uz to, ka viss jau zināms. Manuprāt, piecus gadus atpakaļ bija spožāks, gaišāks iespaids, kopumā bija lielāks dzīvesprieks."

Varbūt "pārdeguši" un noguruši bija arī Rīgas rajona skates organizētāji, jo, kaut arī skates gaita abās dienās tika vadīta profesionāli un perfekti, tai pietrūka tās īpašās svētku izjūtas un noskaņas, kādas daudzviet bija Zemgalē, Kurzemē un Latgalē. Arī līdzjutēju un skatītāju zālē bija ievērojami mazāk kā citviet. Bet mazajam skatuves māksliniekam - ai, kā vajag, lai viņu atbalsta!

Un tomēr, bija taču aizkustinoši un spoži mirkļi arī šajās skatēs! 50 punktu vērts bija 14 rajona deju skolotāju iznāciens apsveikuma dejā "Kreicburgas polka". Šarmantas, dejiskas, temperamentīgas, talantīgas... Te iederētos visi iespējamie epiteti!

Sparīgi, precīzi mūzikā dejojošais trīsarpusgadīgais gaišmatainais puisītis no Saulkalnes pirmsskolas izglītības iestādes "Daugaviņa" un skolotājas Svetlanas Ļitvinovas Olaines pagasta pirmsskolas iestādes "Magonīte" deju kolektīva "Pienenīte" mazie dejotāji, iegūstot 48,275 punktus pārliecināja žūriju, ka, cītīgi un apzinīgi strādājot, jebkurš var teicami apgūt pagrūto pirmsskolas deju repertuāru. No viņiem daudz neatpalika jaunās deju pedagoģes Anitas Precinieces Olaines pilsētas kultūras centrs "Oļi". Žūrijas komisijas locekle, dejas "Šurumburums" autore Baiba Šteina aizkustinājumā pat atļāvās apbalvot mazos dejotājus ar saldumiem! No mazajiem skolotājas Svetlanas Ļitvinovas audzēkņiem neatpalika arī lielākie "Pienenītes" dejotāji. Viņiem raksturīgs īpaši temperamentīgs deju izpildījums, lieliska precizitāte, pārdomāts un gaumīgs ārējais noformējums. Skolotāja pratusi arī krievu tautības bērniem iemācīt saprast un patiesi izjust latviešu dejas dvēseli.
Spožu darba vērtējumu var piešķirt Siguldas deju skolotājām Dainai Štālai un Indrai Ozoliņai. No desmit skatē rādītajiem viņu vadītajiem kolektīviem deviņi ieguva vērtējumu, kas augstāks par 40 punktiem. "Vizbulīte" (kā jau vienmēr) citu kolektīvu vidū izcēlās ar deju soļu un zīmējumu perfektu pārzināšanu, īpaši atbilstošiem, dejas iecerei un raksturam piemeklētiem tērpiem. Bet galvenais ir sirsnīgās, pat mīlestības piepildītās attiecības partneru starpā, kas valda visu dejas laiku. Var tikai apbrīnot un apskaust skolotāju D. Štālas un I. Ozoliņas prasmi iemācīt dejotājiem sajust vienam otru, dabiski smaidīt, izprast un parādīt to, ko deju lielmeistars Harijs Sūna sauca par "dejas iekšējo zīmējumu".

Patīkams pārsteigums žūrijai bija deju skolotājas Ināras Vondas Carnikavas dejotāju panākums - visi viņas vadītie kolektīvi ieguva vairāk nekā 40 punktus. Jāatzīmē arī carnikaviešu jaunie, speciāli svētkiem šūtie tērpi. Un atliek vien secināt, ka Rīgas rajonā izveidojies tāds kā deju Bermudu trijstūris ar trim spicēm - Siguldu, Olaini un Carnikavu. Un vēl viens īpaši atzīmējams fakts - tieši te, Rīgas rajonā, blakus VII Latvijas Skolu jaunatnes Dziesmu un deju svētku virsvadītājai Dainai Štālai, ir izaugusi šī gada Deju svētku virsvadītāja - debitante Indra Ozoliņa. Dzimusi Smiltenē, bet deju gaitas sākusi 7. klasē, pārnākot uz dzīvi Siguldā. Te, izturējusi konkursu TDA "Gundega", kur tolaik vadītāji bija Daina Štāla un Guntis Puķītis, un jau ar pirmajiem mēģinājumiem izvirzījusies pirmajās rindās. Šajā kolektīvā nodejojusi 18 gadus. Deju pedagoga profesiju apguvusi Kultūras darbinieku tehnikumā un RPIVA. I. Ozoliņa atzīst, ka viņas darba gaitas un virzību parasti ietekmējuši tuvinieki. Tā tas bijis, ka pēc četriem darba gadiem Siguldas kultūras namā ar mazajiem "čurātājiem" 1985. gada 30. augustā nejaušā, bet droši vien likumsakarīgā tikšanās reizē pilsētas parkā skolotāja Daina Štāla uz Indras jautājumu "Vai jums nevajag palīgu?" atbildējusi apstiprinoši. "Vizbulītē" rit jau vienpadsmitais darba gads un, lūk, jauns priekšlikums - kļūt par Deju svētku virsvadītāju. Indra sevi neuzskata par īpaši apņēmīgu, daudz bijis šaubu, un tikai tad, kad divi viņai tuvi cilvēki (skolotāja Štāla un vīrs, kurš Indru noskatījis, dejojot blakus "Gundegā") teikuši "Tev jāpieņem šis priekšlikums!", Indra nodomājusi: "Kad tad, ja ne tagad?" Jauniem cilvēkiem ir jāiet tālāk, jākāpj pa karjeras kāpnēm, līdz ar to Indra piekritusi veikt šo godpilno uzdevumu. Pilnībā apzinājusies to vēl gan nav, bet savs skatījums viņai jau ir: "Domājot par šī gada svētkiem, mazliet sāpīgi ir tas, ka piecu gadu cerība dejot Daugavas stadionā izplēnēja sešus mēnešus pirms svētkiem. Līdz ar to zūd arī dažas ieceres. Vadībai tur, augšā, tomēr vajadzētu atcerēties, ka Deju svētki Latvijā ir regulāri kā gadalaiku maiņas. Ņemot vērā manu dejotājas un vadītājas praksi, es īsti neizprotu šo svētku koncepciju "par mezgliem", vai bērni to sapratīs? Priecājos, ka man uzticēja dejas "Parād', mazais balodīti!" virsvadību, jo pati, būdama pēc dabas ātra, es labi izprotu šīs straujās latgaliešu rotaļdejas raksturu. Ceru, ka izdosies izveidot interesantus zīmējumus. Man gan liekas pretdabiski, ka autors nav arī virsvadītājs un, nenoliedzami, es labprātāk būtu stadionā redzējusi kādu savu deju, bet labi ir tā, kā tas ir. Ar katru dienu vairāk pierodu pie domas, ka tas būs jādara un jāizdara pēc iespējas labāk."

Vēl viena jaunās virsvadītājas Indras Ozoliņas atziņa ir šāda: "Ja saslimst ar slimību, ko sauc par dejošanu, tad tas ir neizārstējami, tas ir uz mūžu..." Atliek vien novēlēt visiem IX Skolu jaunatnes Dziesmu un deju svētku dalībniekiem slimot tikai ar deju slimību, turklāt - uz mūžu!

 





Informācijas pārpublicēšanas gadījumā atsauce uz Valsts jaunatnes iniciatīvu centru obligāta
Copyright © Valsts jaunatnes iniciatīvu centrs, IX Latvijas skolu jaunatnes dziesmu un deju svētki / Izstrādāts LATNET 2005-02-28
Valsts jaunatnes iniciatīvu centrs, IX Latvijas skolu jaunatnes dziesmu un deju svētki
Strūgu iela 4, Rīga, LV – 1003
Tālrunis 7228987, fakss 7226535